Agronomu un zinātnieku Ilgas un Arnolda Grosu dzīves likteņi

Publicēts Latvijas Agronomu biedrības žurnālā „Zeme un Tauta” Nr 46. 2001. gada ziemā.

      Neatkarīgās Latvijas saimnieciskās dzīves un tautas labklājības augšupejas gājumu 1940.gadā nežēlīgi pārtrauca sarkanā okupācija - baigais gads. Tautas “augstākās galotnes” tika nolauztas, desmitiem tūkstoši izsūtīti, apcietināti vai citādi cietuši un pazemoti. Tāpēc Otrā pasaules kara sākumā iebrucējus vāciešus, kuri vēsturiski skaitījās latviešu tautas apspiedēji- kungi, tika sagaidīti kā atbrīvotāji. Beidzoties kara briesmām, tikām trešo reizi “atbrīvoti” (neviens neiekaroja). Atkal sākās izrēķināšanās ar t.s. “tautas ienaidniekiem” un nepareizi domājošiem viņu izcelsmes dēļ. Tā Ilga un Arnolds pirmo reizi satikās 1949.gada 25. martā Ropažu stacijā no Rīgas izsūtāmo ešelona 7.vagonā kā kulaka un nacionālista ģimenes locekļi. Abu izsūtāmo ceļš līdz Amūras apgabalam ilga 3 nedēļas.
      No Ziemeļvidzemes nākušās LLA 3.kursa studentes Ilgas vecāku saimniecība bija iekļauta Latvijas Lauksaimniecības Kameras 1939.gada izdevumā “105 Latvijas priekšzīmīgās saimniecības”. Vecāki Jānis un Lūcija Vārnas saimniekoja Valkas rajona Birzuļu (tagad Bilskas) pagasta “Jaunmiķeļos” 63 ha lielā saimniecībā, kurā ar apzinīgu, saimniecisku rīcību vienmēr tika ieviesti jaunākie ieteikumi. Visa zeme, kur tas bija nepieciešams, bija meliorēta. Ūdens apgāde bija ierīkota kā dzīvojamā mājā, tā arī mājlopu novietnēs. Bija iegādātas visas lauksaimniecības mašīnas- arī traktors un kūlīšsējējs. No Zviedrijas bija atvests vezumu cēlājs un salmu pūtējs. Tēvs bija Latvijas Lauksaimniecības Kameras loceklis. Viņš vairākkārt saņēma valdības apbalvojumus pļaujas svētku laikā par saimnieciskiem sasniegumiem un laukstrādnieku dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. Tika apbalvoti arī ilggadīgie palīgi darbā - strādnieki.
       Izsūtīšanas laikā vecāki un brālis nebija mājās, un arī pēc tam viņiem pēdas nedzina. Izsūtīja arī Ilgas māsu Ruti, kura mācījās Smiltenes vidusskolas pēdējā klasē. Vispirms Rute nokļuva Tomskas apgabalā, bet 1951.gadā māsai atļāva pārcelties uz Amūras apgabalu pie Ilgas.
      Arnolda vecāki saimniekoja Jelgavas rajona Garozas (tagad Sidrabenes) pagastā 16 ha lielā saimniecībā “Bētras”. 1940.gadā Arnolda tēva māsas vīru robežsargu apcietināja un Centrālcietumā spīdzināja un nogalināja “sarkanie atbrīvotāji”, bet mātes māsu ar diviem maziem bērniem 1941.gadā izsūtīja uz Sibīriju. Tur viņa ziemā nosala, ejot uz 40 km attālo ciematu, lai kaut ko pārdotu no līdzpaņemtā un nopirktu bērniem pārtiku. Viņas vīrs tūlīt tika atšķirts no ģimenes un pazuda bez vēsts. Ģimenei nodarīto pārestību dēļ Arnolda tēvs kara laikā iesaistījās apsardzē (sargāja dzelzceļa tiltu).Komunisti par to viņu notiesāja uz 10 gadiem spaidu darbos.
      Arnoldu 1947.gada oktobrī izslēdza no LLA par to, ka viņš “necienīgos nolūkos iekļuvis komjaunatnes rindās Saulaines lauksaimniecības tehnikumā un savu formālo piederību komjaunatnei noslēpis LLA. Noslēpis arī, ka viņa tēvs… no padomju varas represēts”. Arnoldu izsūtīja kopā ar brāli, bet mātei laimējās palikt dzimtenē, jo izsūtīšanas naktī viņas nav bijis mājās.
Izsūtījuma vieta bija Amūras apgabala Seriševas rajons. Izbraukt no nometināšanas vietas drīkstēja tikai ar komandanta atļauju, un divas reizes mēnesī vajadzēja reģistrēties pie komandanta. Klimats Amūras apgabalā ir kontinentāls (-50? - +35?) ar musona lietiem vasarā, bet ziema - gandrīz bez sniega. Vienīgie “augļu koki” bija parastā Sibīrijas ogābele un ievas. Sākumā tika strādāti dažādi darbi kolhozā. Pēc neilga laika Arnoldam komandants atļāva strādāt Mašīnu un traktoru stacijā par agronomu, bet Ilga sāka strādāt pienotavā par laboranti. 1950.gada rudenī abiem laimējās iestāties jaundibinātā Blagoveščenskas lauksaimniecības institūta agronomijas fakultātes 2.kursā. Arnolds bija institūta labākais sportists un čempions šahā. Viņš piedalījās arī apgabala sacensībās vieglatlētikā un ieguva godalgotas vietas. 1951.gadā Ilga un Arnolds apprecējās, un 1952.gadā viņiem piedzima meita Anita (ģimene bija nepieciešama). Institūtu abi absolvēja 1954.gadā (Arnolds ar izcilību). Izdzīvot palīdzēja jaunības neatlaidība un paciņas, ko pa retam atsūtīja piederīgie no Latvijas.
      Pēc institūta beigšanas Ilgu un Arnoldu nosūtīja darbā uz Mazanovas rajonu - katru savā kolhozā. 1955.gadā piedzima dēls Andrejs. Nav nekāda pamata daudzo jaunlaulāto vaimanām par pašreizējiem grūtajiem laikiem kā dēļ viņi nevarot atļauties audzināt vairākus bērnus. Viņiem vajadzētu izbaudīt grūtības izsūtījuma apstākļos. Ir sastapts ne viens vien veco ļaužu pāris, kas nožēlo, ka jaunībā nav vēlējušies bērnus.
      1956.gadā Ilga un Arnolds atgriezās Latvijā. 1958. gadā piedzima dēls Uldis. 1957.gada 1.janvārī Arnolds sāka strādāt Pūres dārzkopības un izmēģinājumu stacijā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku un pēc tam - par vecāko. Pirmā pētāmā tēma bija par krūmogulāju mēslošanu (1957.-1969.g.). Tā pierādīja, ka līdz šim literatūrā ieteiktās šabloniskās mēslojumu devas ir novecojušas, tāpēc tās nomaināmas ar jaunām, zinātniski pamatotām, ņemot vērā katras konkrētās vietas apstākļus (diagnostika pēc augsnes un lapu analīzēm). Izmēģinājumu rezultātā noskaidroja minerālo barības vielu un arī reakcijas optimumus augsnē. Noskaidroja arī makroelementu izneses un spēju saistīties augsnē augiem izmantojamu savienojumu veidā, kā arī labākos minerālmēslu veidus un došanas laikus, un to ekonomisko efektivitāti. Par šiem jautājumiem Arnolds 1967.gadā sekmīgi aizstāvēja disertāciju “Minerālmēslu efektivitāte krūmogulāju mēslošanā”. No 1964.gada viņš piedalījās kompleksās tēmas izstrādāšanā par ikgadēju augļu ražu iegūšanu, pētot jautājumus par mēslošanu un augsnes strādāšanu augļu dārzā (vadītājs I.Dimza). Apstrādājot izmēģinājuma rezultātus ar datoru pēc speciālām matemātiskām metodēm, noskaidroja optimumus minerālo augu barības vielu saturam augsnē un augsnes reakcijai, pie kuriem raža ir vislielākā. Pierādījās, ka raža samazinās ne tikai tad, ja šis optimums nav sasniegts, bet arī tad, ja to pārsniedz. Šie pētījumi deva iespēju daļēji ieviest integrēto mēslošanas un augsnes uzturēšanas sistēmu augļu dārzos. No 1971.-1973.gadam tika noskaidroti rādītāji, pēc kuriem var noteikt labākos novākšanas laikus ābolu šķirnēm ’Wealthy’, ’Antonovka’, ’Sīpoliņš’ un ’Pepin Šafrannij’. Kopējais publikāciju skaits rakstu krājumos, žurnālos un avīzēs pārsniedz simtu.
      Ilga Pūrē sāka strādāt 1958.gadā augu aizsardzībā pie ievērojamās speciālistes T. Čakstiņas. Uzdevums bija izstrādāt dārzu aizsardzības sistēmu, pamatojot to ar pētījumiem par kaitēkļu un slimību izplatību un attīstības gaitu, nosakot apkarošanas nepieciešamību un optimālos apkarošanas laikus. Latvijas klimatiskajā zonā ābelēm lielākos ražas zudumus un kvalitātes pazemināšanos rada ābeļu kraupis. Sevišķi tas novērojams intensīvos, sabiezinātos stādījumos (pundurkoku dārzos). Tas pārliecinoši pierādījās daudzgadīgos izmēģinājumos. Šajos pētījumos par kraupja ziemojošās stadijas attīstību un primārās inficēšanās ierosinātāju asku sporu attīstību un izlidošanu pierādījās, ka agros, lietainos pavasaros pirms ziedēšanas nepieciešami divi fungicīdu smidzinājumi, lai infekcijas perēkļi neveidotos koku vainagos. Tālākai slimības izplatībai ar konīdījām koku vainagā pietiek ar nelielu lietu vai ilgstošas rasas mitrumu. Pēc noziedēšanas atkarībā no šķirņu ieņēmības un meteoroloģiskiem apstākļiem nepieciešami 2-3 fungicīdu smidzinājumi. Ābeļu pasargāšanai no lapu koku vēža labākos rezultātus deva augstākas koncentrācijas Bordo šķidruma smidzinājumi koku zaļā konusa fāzē, iepriekš likvidējot iespējamos infekcijas avotus. Šie pētījumi deva iespēju daļēji ieviest integrēto augu aizsardzības sistēmu augļu dārzos.
     Disertācijas tēmu “Krūmogulāju lapu plankumu slimības un to apkarošana” Ilga izstrādāja no 1965.-1972. g. un aizstāvēja 1974. g.. Pētīja upeņu, jāņogu un ērkšķogu lapu iedegu un sīkplankumainības ierosinātāju sēņu ziemojošo stadiju attīstību un efektīvāko fungicīdu optimālos smidzināšanas laikus. Sporu veidošanās laikā pavasarī noteicošais ir siltums, bet sporu izlidošanas laikā- mitrums. Šo slimību postījumu var prognozēt pēc sēņu ziemojošās stadijas attīstības pavasarī. Sīkplankumainību ierosinātājai sēnei augļķermeņu atveres ir nelielas un sporas tiek izsviestas pie mazāka mitruma daudzuma nekā iedegu ierosinātājai, jo pēdējai tie atveras visa šķērsgriezuma platumā un tāpēc ātrāk iežūst. Ar to var izskaidrot šo slimību atšķirīgo bojājumu pakāpi pa gadiem ar dažādu nokrišņu daudzumu vienai un tai pašai šķirnei. Izmēģinājumos pierādījās, ka, sekmīgi pasargājot ogulājus no šīm slimībām ar optimālos termiņos veiktajiem efektīvākajiem fungicīdu smidzinājumiem, ievērojami palielinās raža, salīdzinot ar nesmidzinātajiem stādījumiem. Priekšlaicīgas saslimušo lapu bojājumu un nobires dēļ krūmi novājinās un ražība stipri samazinās. Tikai otrajā vai trešajā gadā pēc regulāras slimību apkarošanas uzsākšanas cietušie krūmi atjaunojas, ogu ražas palielinās un tuvojas regulāri smidzināto krūmu ražām. Šie pētījumi deva iespēju ieviest integrēto augu aizsardzības sistēmu ogulāju stādījumos.
      Pēc aiziešanas pensijā Grosu ģimene saimnieko Arnolda tēva saimniecībā “Bētras” Jelgavas rajona Sidrabenes pagastā. Šeit ierīkota kokaudzētava, kurā audzē augļu koku un ogulāju stādus: ābeles (uz sēklaudžu un klonu potcelmiem), bumbieres , plūmes, upenes, sarkanās un baltās jāņogas, bezērkšķu cidonijas, aronijas, avenes un saldos pīlādžus. Sevišķi labi veicas ar upeņu stādu audzēšanu, jo kokaudzētava atrodas uz viegla mehāniskā sastāva Iecavas upes sanesumu augsnēm. Tas pierāda pareizo un trāpīgo šo augu nosaukumu latviešu valodā. Vācu, krievu, angļu u.c. valodās upenes sauc par melnajām jāņogām. Interesanti būtu noskaidrot, kad dārzkopības lietratūrā pirmo reizi parādījies latviešu valodas vienkāršais un precīzais šīs kultūras nosaukums. Arnoldam jau no jaunības gadiem ļoti interesanta un pievilcīga likusies biškopība. Kara laiks un izsūtīšana pārtrauca šo nodarbošanos. Tagad to var atkal realizēt, bet spēka un laika bieži vien pietrūkst. Patlaban dravā ir ap 20 saimēm. Darbos iesaistīti visi trīs bērni ar ģimenēm. Tā kā bērni strādā pedagoģiskajā darbā, kurā algas ir samērā zemas, papildus ienākumi no saimniecības palīdz izdzīvot. Ļoti svarīgi ir visos saimnieciskajos darbos iesaistīt un ieinteresēt jauno paaudzi- visus 10 mazbērnus. Tas bieži vien prasa diezgan lielu piepūli, bet ir ļoti svarīgi darbu prasmes un tikumu pārmantošanā un saglabāšanā. Interese, kas radusies jaunības gados, parasti ir visnoturīgākā un var palīdzēt atrast īsto vietu dzīvē.
      Saimniecībā notiek arī nelieli celtniecības un remonta darbi. Uzcelts pagrabs stādu un sakņu uzglabāšanai ziemā ar garāžu virspusē, pirts, neliela siltumnīca pašu vajadzībām, kokapstrādes šķūnis un izbūvētas istabas vecās mājas bēniņos.
     ‘’Bētru’’ saimnieki atrod laiku arī sev tīkamai atpūtai. Arnolds nepārtrauc sportista gaitas arī pēc atgriešanās Latvijā no izsūtījuma. Komunistu varas gados daudzas reizes piedalījies pusmilitarizētajās GDA sascensībās un parasti ieguvis kādu godalgotu vietu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piedalās veterānu sacensībās vieglatlētikā, iegūstot diplomus un medaļas. Pēdējos divos gados ir Latvijas čempions lodes grūšanā veterāniem savā vecuma grupā.